???????? Latvia by Car 1. Unique Places. Madona - Riga. Daugava River. Liepkalni.
???? In this film, you can see what to visit in Latvia in the summer if you drive from Madona to Riga. This time we stopped in two places Kalsnava of Madona County and Liepkalni near Plavinas. Interesting story of Daugava transformation, beautiful flower fields, and history of Liepkalnu Bakery. The Liepkalnu bakery is located on the right bank of the Daugava river in the lower part of Lower Daugava, Klintaines parish, Aizkraukle district, on the right bank of the Daugava near the town of Pļaviņas.
The ancient valley of Daugava is the most transformed natural area in Latvia. It was this section of the Daugava between Pļaviņas and Koknesi that was the most beautiful and powerful. The river flowed in a deep canyon-like valley, and dolomite cliffs up to 15-20 m high were exposed on the banks, the most outstanding of which was Oliņkalns with Andreja crag and on the other side of the river Staburags with Liepavota, boulders, rapids, ravines, and springs.
Now it is all covered by the Pļaviņu HPP water reservoir, only 1-4 m high dolomite walls rise above the normal water level (72 m above sea level), but Olinkalns is now a 350 m long and 130 m wide island.
Staburags is now preserved only in legends and literary works, as well as, of course, in memories and photographs, because it was one of the most popular excursion destinations even 60 years ago. It was. With the construction of the Pļaviņu HPP, Staburags went to the bottom of the Daugava, but the Koknese castle ruins, which once stood on the top of the hill, are now at the water level itself. However, just before the flooding, a large number of excursionists went to say goodbye to the crying Staburaga.
Lokstenes shrine is a shrine opened on May 6, 2017, on the Daugava island near Pļaviņas, which includes the main building, a transfer house, a gathering and flag square, a stone image, and the Gate of the Sun. It is named after the nearby flooded Lokstenes mound. The shrine is managed by the Latvijas Dievturi Sadraudze, which organizes events for the gods, as well as the Latvian calendar and national holidays.
About Liepkalni bakery
We always stop here to drink coffee, eat lunch, and buy freshly baked bread or dried meat on the spot. Many passers-by do, but do they know how this place came to be. I researched it.
Before the war in Latvia, bread was baked in every farmstead, including in the house of Liepkalni, where during the Latvian period in Naukšēnu parish, a good landlord, Jānis Mendziņš, farmed. He owned a large, well-kept farm Liepkalni, which was established in 1928. Rye and barley were sown in Liepkalni fields. In the fall, the golden grains that have fallen in the mill are milled: rye - for rye bread, barley - for karasha.
On Saturdays, the hostess, tying a white scarf around her head, mixed the bread in the abra, lit the big bread oven, and put the big, round loaves of bread in the oven with a wooden spoon. Soon the whole farm smelled temptingly of fresh bread.
Owner Jānis always kissed the first cut piece. The owner of Liepkalni knew her special techniques, and recipes she had collected over the years, according to which the baked bread was especially soft and filling. Self-grown linseeds, pumpkin seeds, and cumin were also added to the bread.
In 1992, brothers Dagnis and Didzis Čākuri established the farm Liepkalni in Naukšēni parish near the border of Estonia, recovering their grandfather's land - 42 hectares and started growing grain.
From the grain he grew, he began to bake bread not only for his family but for the surrounding parishes.
In January 2006, they solemnly opened another bakery equipped with the latest technology in Liepsala - on the banks of the Daugava near Pļaviņas in Klintaines parish. This bakery, which is under the same roof as a shop and a cafe, is popular with many motorists on kilometer 117 of the Daugava highway. Us too.
✅ Like and subscribe to my channel. See my other films, there are already several hundred of them! Your ????Sparklet!
#latvia #vidzeme #liepkalni #ryebread #latvians #2022 #madona #daugava #koknese
1836 enduro kilometri. 4. sērija. Arakste-Naukšēni (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Jūras šalkas rīta agrumā liek mums posties ceļā un turpināt vakardien iesākto. Gaisā jau jūtama tveice, un brauciens līdz Lodes pagastam paskrien pļavu zāļu piepildīto smaržu reibonī.
Ceļā no Lodes mums izdodas atrast un atklāt meža taku, kas izved uz P17 ceļa pie Unguriņiem. Šis ceļš slavens kā viens no Baltijas ceļa posmiem. Kartēs šī dubļainā, meža tehnikas izdangātā taka nav uzrādīta. Tā atbilst visiem enduro standartiem un ar attiecīgu tehniku ir izbraucama.
No Unguriņiem gar pašu robežu pa stigām braucam Pīkas kalna (105 m)virzienā. Kalns varētu būt augstākais kalns Ziemeļvidzemes pierobežā un varbūt pat visā Latvijā. To meklēdami, iebraucam Oliņu mājās, kur laipnā saimniece Anita labprāt izstāsta mums ceļu un aicina uz tasi kafijas.
Anita pati jaunībā bijusi aktīva motobraucēja - ar IŽ Plaņeta kopā aizvadīti 16 gadi. Vīrs, kurš nesen aizgājis citā saulē, bijis viens no Naukšēnu motokluba biedriem un regulāri piedalījies motokrosa sacensībās.
Anita viena pati apsaimnieko 20 hektārus aramzemes un 20 piena govis, slaucot tās ar rokām. Saimniecībā piepalīdz mazbērni, vilku sugas suns Hūberts, kurš noķēris 17 jenotus un 4 lapsas, kā arī runcis Bonis. Par dzīvi Anita nežēlojas, ir dzīvespriecīga un pārliecināta, ka katrs Latvijas laukos var atrast darbu - tikai nevajag sēdēt uz krāsns un bieži skatīties televizoru.
Pirms Pīkas kalna mūs pārsteidz spēcīgs, balta negaisa lietus, vienā mirklī izmērcējot līdz ādai. Pa pielijušo, mālaino taku lēnām uzbraucam virsotnē, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Vidzemes augstieni. Kalna nosaukums celies no Pīku mājām, kuru paliekas redzamas kalna dienvidu pusē. Kalns ir aizsargājams ģeogrāfisks objekts.
Dīvaini gan šķiet, ka puse tik, mūsuprāt, svarīgā, kultūrvēsturiskā objekta ir ciniski norakta, atstājot vien izstrādātu karjeru, kas nolemti un mēmi raugās debesīs. Kalna galā arī atrodama robežzīme vai kupica no cara laikiem ar atzīmēm.
Pa interesantu, līkumainu zemes ceļu nokļūstam Naukšēnos, kur iepazīstamies ar vietējo vīndari Jāni Bauni. Jānis pārņēmis uzņēmumu Naukšēnu vīna darītava pēc tēva nāves pirms diviem gadiem un ar pārliecību raugās nākotnē. Pēdējos gados atjaunotas vecās dzirnavas un ledus pagraba ēkas, kurās izveidotas ražošanas telpas cidoniju,ābolu vīnu un sidru gatavošanai. Ulmaņlaikos ledus pagrabs bija nozīmīga alus brūža daļa, tajā visu vasaru uzglabāja ziemā no Rūjas upes atvilktos ledus gabalus. Interesanti, ka Jānis, atjaunojot Tiltakrogu, kur tagad notiek vīna ražošana, izmanto vecos Naukšēnu cepļa ķieģeļus.
Naukšēnu vīna darītava tagad var lepoties ar labiem panākumiem valsts līmenī, pārņemot stafeti no alus darītavas, kas bijusi slavena līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.
Tādus, lūk, veiksmes stāstus mēs satikām šoreiz Latvijas ziemeļu pierobežā un ceram, ka tie turpināsies!
Pa pielijušo, mālaino taku lēnām uzbraucam virsotnē, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Vidzemes augstieni. Kalna nosaukums celies no Pīku mājām, kuru paliekas redzamas kalna dienvidu pusē. Kalns ir aizsargājams ģeogrāfisks objekts.
Dīvaini gan liekas tas, ka puse tik mūsuprāt svarīgā, kultūrvēsturiskā objekta ir ciniski norakta, atstājot vien izstrādātu karjeru, kas nolemti dus kalna pakājē.
Pa interesantu, līkumainu zemes ceļu nokļūstam Naukšēnos, kur iepazīstamies ar vietējo vīndari Jāni Bauni. Jānis pārņēmis uzņēmumu Naukšēnu vīna darītava pēc tēva nāves pirms diviem gadiem un ar pārliecību raugās nākotnē. Pēdējos gados atjaunotas vecās dzirnavas un ledus pagraba ēkas, kurās izveidotas ražošanas telpas cidoniju, ābolu vīnu un sidru gatavošanai. Ulmaņlaikos ledus pagrabs bija nozīmīga alus brūža daļa, tajā visu vasaru uzglabāja ziemā no Rūjas upes atvilktos ledus gabalus. Interesanti, ka Jānis, atjaunojot Tiltakrogu, kur tagad notiek vīna ražošana, izmanto vecos Naukšēnu cepļa ķieģeļus.
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 5. sērija. Naukšēni-Valka (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Mūsu nākamais pieturpunkts ir viena no pasaules divu valstu robežpilsētām Valka/Valga.
Pie vecā robežkontroles punkta Jānis Rozītis simboliski paceļ moci ratā un uz viena riteņa no Latvijas iebrauc Igaunijā, tādējādi sajūsminot vietējos iedzīvotājus, kuri viņam uzgavilē un applaudē.
Ar visām maņām jūtam, ka mūsu moči deg nepacietībā izrauties no pilsētvides, tapēc gar dzelzceļa sliežu uzbērumu traucam dienvidu virzienā, par nākamo mērķi izvēloties Kaķu dižpriedi Gaujas malā. Sliežu posms apmēram septiņu kilometru garumā ir kvalificējams kā smagais enduro ar daudziem sarežģītiem elementiem, kuru pārvarēšanai nepieciešams kopīgs komandas darbs.
Pukšu purva tuvumā pēc grūtā posma mielojamies ar meža mellenēm un sapņojam par peldi Gaujā. Šeit, priežu mežā, ir atrodamas lieliskas takas un stigas, uz kurām gūstam braukšanas prieku kopā ar savu uzticamo tehniku.
Plāņu pagastā nejauši uzduramies uz interesantiem akmens veidojumiem- akmens bedrēm. Arheologi tās identificējuši kā laukakmeņu plēšanas vietu, kas izmantota 19. gs. otrajā pusē.
Tepat netālu, Gaujas vecupes malā, senkrasta nogāzē, atrodam Kaķu dižpriedi. Tā ir vecākā šobrīd zināmā priede Latvijā un 1999. gadā tā iekļauta Dabas retumu krātuvē kā dižkoks. Pēc gadskārtu pētījumiem priede varētu būt ap 380 gadus veca. Tās stumbra apkārtmērs sasniedzis vairāk kā 3 metrus.
Tveice un dinamiskā braukšana ir mūs nokausējusi, tapēc tieši laikā atrodam peldvietu Gaujas krastā un ar sparu metamies samtaini vēsajā ūdenī.
Jānim jādodas mājup, bet mēs četratā pa meža takām turpinām ceļu Zvārtavas virzienā. Fredis izvēlas takas un labā ātrumā brauc pa priekšu, bet vienā no mitrajiem meža ceļu līkumiem pat krosa pumpene neiztur spriedzi, mocis izslīd un Fredis, uzmezdams gaisā divus kūleņus, kopā ar moci ielido grāvī.
Sarkanā saule laižas guļus tumšajā meža ezera ūdenī, bet mums pie ugunskura vakara plenērs vēl tikai sākas.
Fredim jātaisno vakardienas kritiena rezultātā salocītā stūre un truba. Remontam nepieciešamos intrumentus atrodam Agritas šķūnī.
Agrita sparīgi asistē remonta procesam un kavējas atmiņās par jaunības dienām, kad ar brūtgāniem uz Javām tika vagoti Ziemeļvidzemes lauku nostūri.
Mēs tikmēr kartē nospraužam kārtējo mērķi - Kalamecu-Markuzu gravas, kas atrodas netālu no Gaujienas, vien astoņu kilometru attālumā no Igaunijas robežas.
Ap trijiem dienā, pārtapuši dubļu pikās, kā rēgi izbraucam caur Gaujienu un pēc brīža kopā ar lietus mākoņiem iebraucam gravā, kas iepriecina ar pirmatnējiem, tūristu neizstaigātiem, agrāk neredzētiem dabas skatiem. Krāšņa grava ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem. Gravā tek Kalamecu upe, tās gultnē izveidojušies 7 ūdenskritumi.
Visapkārt gravai redzami no dolomīta klučiem celti, bet tagad jau pamesti māju un muižu kompleksi, kuri rada asociācijas ar Dienvidāzijas džungļos atrastajām civilizācijas liecībām.
Mūsu sapnis pirms ekspedīcijas bija pārgulēt siena šķūnī un tas piepildījās. Vien 100 metrus no gravas tādu arī atradām - ar svaigu sienu un jumtu virs galvas.
Renāram izdodas sarunāt Haskijiem naktsmājas pie Matīsa Karro drauga Aivo Līva, un te arī ceļš beidzas.
Tiekamies jau nākošnedēļ Apes mototrasē un nacionālo partizānu bunkurā robežas tuvumā!
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
Ceļā uz brīvību - iepazīsti Latviju. Fonds 1836
Mums ir upju ielejas, gliemežvāku pludmales, priežu meži un zelta vārpu lauki. Mums ir dižozoli, senlejas, teikām apvīti pakalni un alas. Un mums ir ceļā satikto cilvēku smaidi un dzīvesstāsti. Mēs esam tik ļoti bagāti, jo pašas skaistākās un vērtīgākās lietas mums jau ir iedotas. Atliek vien pavērties apkārt, to ieraudzīt, sajust un novērtēt.
Fonda 1836 misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā. Mums, On The Way of Freedom, šajā projektā ir uzticēts izveidot motociklu maršrutu.
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem. Latvijas maršrutu iezīmēsim ar Husqvarna 701 enduro motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Papildus enduro maršrutam 1836 fonds ir uzsācis gājēju un organizēs automašīnu un riteņbraucēju taku iezīmēšanu. Ceļu paredzēts izveidot divos gados. Pirmais brauciens norisināsies maija beigās, kad no Rīgas dosimies uz Ainažu pusi un turpināsim ceļu pulksteņrādītāja virzienā. Sekojiet līdzi jaunumiem!
Paldies atbalstītājiem - Kurbads, DBC autocentrs, Garmin Latvia, Motosports, Motopower, DJI Latvia, Go Pro Latvia
Wanderlust is a characteristic that only affects the bravest ones, the ones for who no mountain is too high and no river is too deep. We believe that the fire of adventures that burns in our hearts is a remarkable note in the legendary Swedish motorcycle maker's Husquarna story book. The highest level quality and attention to detail of Husquarna together with our lust for adventures will let us reveal the hidden treasures of Latvia and overcome every obstacle on our way to freedom!
To celebrate the 100th anniversary of our country in 2018, On the Way of Freedom will join project 1836 to create an enduro track around Latvia’s border with exact length of 1836 km. It will be a chance to explore our country with motorcycles from previously unseen viewpoint.
Follow us in social media!
Thanks to our supporters - Kurbads, DBC autocentrs, Garmin Latvia, Motosports, Motopower, DJI Latvia, Go Pro Latvia
1836 enduro kilometri 10. sērija. Antoņinas māja-Alūksne (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Pulkstenis jau ir septiņi vakarā, visapkārt velkas negaisa mākoņi, un jāsāk domāt par naktsmājām. Meklēdami siena šķūni, iebraucam lauku sētā, kur iepazīstāmies ar saimnieci Antoņinu un viņas dusmīgo suni Barbosu. Siena šķūņa nav, bet Antoņina mums laipni ierāda istabu dārza mājā vai šķūnī, kur kolorītā, mazmazītiņā istabelē, izrotātā ar sienas paklājiem un svētbildēm, varam pārlaist nakti.
Elektrība, duša un, protams, interneta nav, toties ir malka, ugunskurs, kartupeļi vagā un tikko salasīti ķirši.
Aleksis internetu aizstāj ar malkas skaldīšanu un viņam tas lieliski izdodas. Pie ugunskura, zem ozola kuplajiem zariem, noraugāmies debesīs dabas iestudēto izrādi ar zibeni un pērkonu galvenajās lomās, bet lietu par laimi tā arī nesagaidām.
Mūs modina ozola biezo, samtaino lapu čuksti un Antoņinas āmura metāliskā skaņa, dzenot mietu rīta ganībās.
Svaigs, silts piens un ugunskurā cepti kartupeļi ir mūsu brokastu piedāvājumā. Niknais Barboss jau kļuvis par uzticamāko draugu un neatkāpjas no mūsu nometnes ne soli.
Antoņinas bērni ir izklīduši pa plašo Eiropu darba meklējumos un atgriezties šobrīd nedomā. Vasarās vēl pa reizei ciemos atbrauc mazbērni, kuri izglīto par jaunākajām tehnoloģijām un šovasar pat iemācījuši ķert pokemonus!
Šodien mūsu galamērķis ir Alūksne, kur Renāra vecāku mājās arī atstāsim močus līdz nākamajai ekspedīcijai. Haskijiem un Yamahai ir nepieciešama apkope, remonts un riepu maiņa, kas tiks veikta Renāra tēva virsvadībā.
Līdz Alūksnei, protams, braucam pa pielijušajiem meža ceļiem un laukiem, pilsētā, kurā šodien ir kapusvētki, iebraucam ap pusdienas laiku.
Mazgātuvē noskalojam dubļus un braucam ciemos. Renārs Kārkliņš tēva mājās garāža ir kā svētnīca močiem un te arī paliek skaidrs, no kurienes radusies Renāra mīlestība pret tiem.
Aigars Kārkliņš izcīnījis PSRS čempiona titulu gan skutera braukšanā, gan autosportā. Mīlestība pret tehniku parādījusies jau agri, jo bērnību Aigars pavadījis Jaunalūksnē un netālu no mājām bijusi autotrase. Šobrīd Aigars aktīvi darbojas garāžā, kurā tiek restaurēta dažāda tehnika, sākot no jaunību dienas Javiņas, beidzot ar vairākiem spēkratiem, kuri jau no bērnības ir bijuši vēlmju sarakstā, piemēram, Iž Planeta. Brīvdienās Aigars kopā ar sievu dodas gan tuvos, gan tālos motoceļojumos. Garākiem tūrisma braucieniem garāžā tiek gatavota automašīna Ņiva, kura atvieglos ceļošanu, jo tad pie stūres varēs piesēsties arī sieva Evi!
Aigars arī veic Haskiju apkopes, pārbauda to tehnisko stāvokli, maina eļļas, apjož tos ar jaunām pastalām, proti, jaunām, enduro ceļiem piemērotām riepām, un papildus drošībai riepās tiek ievietotas biezākas kameras.
Namamāte izvārījusi gaileņu zupu un mūs karaliski uzņem pie pusdienu galda.
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 30. sērija. Dviete, selekcionāra Sukatnieka mājas. Moči (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Visa šīs jaunās informācijas gūzma tiek nofiksēta ar bebra dziedzera uzlējuma degustāciju. Tas ir slavens tautas medicīnas līdzeklis pret tūkstoš kaitēm, tam piemītot ari afrodiziaka īpašības. Nespējam atteikt saimniekiem, nogaršojam. Tagad atliek cerēt, ka spēsim savas dziņas līdz ekspedīcijas beigām kompensēt ar motociklu braukšanu. Savukārt uzlējums spītīgi atgādina par sevi visu atlikušo dienu ar savu īpatnējo aromātu kaklā.
Kurš vietējais dārznieks kādreiz nav gribējis izaudzēt šeit Latvijā kādu eksotisku dienvidu augļu koku vai ogu krūmu un tad vēl dabūt ražu? Siltumnīcā, jā, bet āra apstākļos visi saskaras ar musu skarbā klimata specifiku. Tā arī Dvietes pagasta “Apsītes” māju saimnieks Pauls Sukatnieks visu savu mūžu veltīja tam, lai latviešiem nebūtu jāēd vien skābenes. Izcilākais latviešu selekcionārs Pauls Sukatnieks ir pasaulē pazīstams ar sala izturīgu vīnogu šķirņu radīšanu. Pateicoties viņam, Latvija Ginesa rekordu grāmatā minēta kā valsts, kura vistālāk ziemeļos dabā audzē vīnogas.
Nobraukuši vien desmit kilometrus apkārt Dvietes palienei, esam “Apsīšu” pagalmā. Paša pasaulslavenā dārzkopja šeit gan vairs nav. Mūs sagaida tagadējā māju saimniece Vanda Gronska. Ilgus gadus pēc Sukatnieka nāves šeit valdīja pamestība. Taču tagad šeit atkal ir ieaudzētas vīnogu rindas, rozes un citas puķes, iekārtoti glīti celiņi, bet atjaunotajā ēkā iekārtotas vairākas piemiņas telpas. Saimniece ar lepnumu izrāda gan māju, gan dārzu un, saprotams, arī aicina uzēst slavenās Sukatnieka vīnogas. Jāatzīst, tās tiešām ir garšīgas un pat ļoti saldas! Tā lūk, šodien esam pamaz braukuši, toties cītīgi izglītojušies un daudz uzzinājuši.
Mums ir informācija, ka Susejā Sansusī festivāla organizētāji šodien rīkojuši talku, pēc kuras vakarā būs pasēdēšana pie lielā zupas katla un notiks kora Sola improvizētais brīvdabas koncerts. Šis varētu būt labs materiāls, tāpēc dodamies atpakaļ Aknīstes virzienā.
Vadot mūsu grupu pa nejauši izvēlētiem mazajiem lauku celiņiem, pēkšņi ieraugu navigācijā, ka mūsu maršruts iet gar mājām ar nosaukumu “Moči”. Pievelkot karti tuvāk, pārliecinos, kļūdas nav, mums tulīt jābrauc gar “Moču” mājām. Gadījumā, ja šis nosaukums neizrunājās, kā Latvijā pieņemts – “M-u-o-č-i”, tad tas ir mūsu šīs dienas mazais brīnums! Jau pēc dažiem kilometriem esam klāt, droši un pārliecināti iebraucam pagalmā, izraisot uz motoru troksni un suņa riešanu iznākušajos saimniekos acīmredzamu neizpratni un pat paniku. Kamēr velkam nost ķiveres, saimnieku pāris ir jau mazliet atguvies no pārsteiguma un, šķiet, sāk nojaust ap ko lieta. Saimnieka sejā parādās smaids: “Eu, jūs tak tie tur, nu…, kas gar robežu! Es tak jūs zinu! Siev, ej taisi kafiju!”. Un nu jau sēžam pie galda un pārsteigums ir gan viņiem, gan mums, un šeit tiešām jau vismaz simt gadu ir “M-o-č-i” un neviens īsti nezina kāpēc tā. Ģimenes stāsts ļoti klasisks – mājas palika no vecākiem, apprecējās, strādāja, bērni izauga, aizbrauca uz pilsētu, atpakaļ neatgriezīsies… Ko gan mēs trīs pilsētnieki zinām par šo skaudro lauku dzīvi un ko mēs šeit varam nokomentēt? Neko! Par piemiņu atstājam “Moču” saimniekiem Polaroid kopbildi – Renāra lieliskā ideja ņemt šādiem gadījumiem līdzi Polaroid kameru. Sirsnīgi atvadāmies.
Susejā esam drusciņ pirms tumsas. Talka jau ir beigusies. Kora dalībnieki gatavojas koncertam. Armanda mamma lielajā katlā vāra lielo talkas zupu. Renāram rīt ieplānoti citi darbi, tāpēc rītdienas braukšana atceļas, pakosimies un pēc koncerta brauksim uz Rīgu. Jāatzīst, tajā dubļainajā krāmu kaudzē, kas ir iekrauta busiņā, šoreiz ir diezgan grūti atpazīt trīs Husqvarnas. Mājās tās gaida kārtīga mazgāšana un sakopšana nākamajam braucienam.
Tikmēr kora Sola dalībnieki diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā ieņem savas pozīcijas uz brīvdabas skatuves. Ugunskuram klusi sprakšķot, koris uzsāk savu uzstāšanos. Nakts, mežs, ugunskurs, izgaismota skatuve, fantastiska akustika un skanējums – tas viss iedarbojās suģestējoši uz mums, klausītājiem, kuri esam stipri mazākā skaitā nekā paši kora dalībnieki. Ik pa brīdim saskatāmies savā starpā, nespējot noticēt, ka nupat nokāpuši no skaļas vibrējošas tehnikas, šobrīd piedzīvojam ko tik smalku. Koris nokāpj no skatuves un ielenc kuplo klausītāju bariņu aplī fināla dziesmai. Aizveram acis un pateicīgi ļaujamies 3D skanējumam. Esam apburti!
Pirmo pusstundu braucam klusējot, ir sajūta, ka esam piedzīvojuši šīs dienas lielo brīnumu. Esam pateicīgi visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kas to radīja.
Paldies!
__________________________________________________________
1836 enduro kilometri. 3. sērija. Mazsalaca-Arakste (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Vētra, kas izjaukusi mūsu otrās ekspedīcijas plānus, ir aiztraukusies, un agrā svētdienas rītā beidzot ceļš turpinās. Moči ir apgreidoti ar Akrapovič klusinātāja elementu, kas jūtami uzlabojis jaudas un skaņas kvalitāti. Haskiji, kā mēs dēvējam močus, priecīgi šķeļ dzestro rīta gaisu un deg nepacietībā no asfalta seguma ātrāk nonākt uz grants un meža ceļiem, kas arī ir viņu īstā stihija. Komandai pievienojies Jānis Rozītis, kuru, kā paši smejam, jātur tālāk no magnētiem, citādāk tie var pievilkties, jo Jāņa kaulus vēl aizvien kopā satur metāla kronšteini. Jānis uz enduro moča atgriezies pēc ilgākas pauzes, bet spriež, ka visam jābūt kārtībā.
Pa ceļam uz Ipiķiem, miestā Vērsis, piestājam pie vecajām dzirnavām, kur izpētām kartes un nospraužam aptuvenu dienas plānu.
Uz Ķirbēnu ceļa, kas ved vecā muitas punkta virzienā, vietām saglabājies vēsturiskais bruģa segums. Ceļi ir pielijuši un slideni, daudzviet kustību apgrūtina nolauztie koki un zari, kuri sakrituši pēc vakardienas vētras. No Ķirbēnu muitas punkta nenociešamies un četrus kilometrus braucam pa veco dzelzceļa līniju, kur pielijušajā mežā uz slidenajām sliežu koka konstrukcijām bieži nākas piedzīvot kritienus.
Ap pusdienas laiku ieripojam mistiskā, izmirušā vietā ar nosaukumu Arakste. 19. gadsimta sākumā būvētais barona fon Strika muižas komplekss ir izdemolēts un no kādreiz iespaidīgā muižas kompeksa saglabājusies vien klēts un muižas staļļi.
Braucam ziemeļu virzienā, kur kartē uz robežas atzīmēts Urgu (Asaru) Zviedru akmens. Ceļš izbeidzas pie rudzu lauka un, lai nokļūtu līdz akmenim, talkā jāņem GPS koordinātes un Garmin navigators. Tas rāda, ka jābrien ar kājām pa Urgas purvu aptuveni 900 metri. Pēc īsas apspriedes nolemjam atrast akmeni, ejot kājām. Spītējot purvam, piesmeltiem zābakiem, milzīgiem odu un mušu mākoņiem, beidzot to ieraugām uz robežstigas. No internetā atrodamajām koordinātēm tas teleportējies par 200 metriem tālāk, kas meklēšanu padarīja sarežģītāku, bet arī interesantāku.
Akmens atrašanas ekspedīcija diemžēl prasījusi arī savus upurus. Jānis ar zaru mežā savainojis acs radzeni, un izskatās, ka tur redzamas koka skabargas. Ap sešiem vakarā sazvanām Enriko un mūsu kājāmgājēju komandu, kas šodien atrodas Salacgrīvas posmā. Šovakar septiņos tur paredzēts koncerts un Enriko aicina mūs pievienoties.
Braucam! Kultūras namā paspējam ierasties tieši pirms koncerta, dalāmies iespaidos par ceļā pavadīto dienu un priecājamies par lielisko atmosfēru. Jānim sāpes acī progresē un tas nozīmē, ka jābrauc uz Rīgu, lai to ārstētu.
Mēs ar Renāru un 1836 komandu izbaudām lielisku saulrietu jūras krastā un iekārtojamies palikšanai netālajā viesu namā Bērziņi, kur ģitāras skaņu un dziesmu pavadījumā viena no gada īsākajām naktīm paskrien nemanot. Sauli pamodinājuši, paši dodamies gulēt, lai uzkrātu spēkus nākamajai ekspedīcijas dienai.
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri 11. sērija. Alūksne - Viļaka. EN Subs
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Saulainajā 1.septembra pēcpusdienā pulcējamies Alūksnē, Renāra vecāku mājas pagalmā, no kura uzsāksim motorizēto ekspedīciju Latgales virzienā.
Moči apauti jaunās pastalās, savesti kārtībā un Renāra tēta Aigara aprūpēti, klīrīgi dižojas moto tehnikas mekā - mājas garāžā.
Ekspedīcijas pamatsastāvam pirmās dienas posmā pievienojas prāvs atbalstītāju skaits - Renāra tētis Aigars, kā arī vietējie alūksnieši Jānis un Artis.
Tāpat komandas sastāvu uz šo posmu pastiprinājis Matīss Karro, kuram pēc ceļgala operācijas sācies rehabilitācijas posms un beidzot ir iespēja pēc iegūtas A kategorijas legāli atrasties ceļu un bezceļu satiksmē.
Meža takas Zeltiņu virzienā ir lieliskas, un haskiji ar jaunajām krosa pumpenēm gavilē uz pielijušajiem un dubļainajiem ceļiem.
Latvijai atrodoties aiz dzelzs priekškara, mūsu zemē tika izveidotas vairākas slepenas PSRS militārās bāzes, kas līdz pat mūsdienām slēpj dažādus noslēpumus. Viens no tādiem militāriem objektiem ir Zeltiņu raķešu bāze, kuras pamestā infrastruktūra kā spēcīgs magnēts joprojām vilina tūristus ar visdažādākajiem nodomiem.
Zeltiņu karabāzē ir saglabāts un pieejams apskatei arī Ļeņina galvas atveids, kas padomju laikos bija novietots Alūksnes centrālajā laukumā. Atmodas laikā to demontēja un pārveda uz kodolraķešu bāzi.
Pie Iļjiča galvas satiekam filmu studijas Robyworks radošo komandu, kas veido sižetu jaunākajiem darbiem.
Līdz ar tumsu ieripojam Ates brīvdabas muzeja teritorijā, kur siena pūnītē pie dzirnavu dīķa un ugunskura priecājamies par lielisko saulrietu un zvaigznēm debesīs.
Desmitos no rīta Renāra drona gaisa skrējienu virs miniatūrā brīvdabas muzeja teritorijas pārtrauc darbiniece Aiva, kurai vecais dzirnavnieks satraukti pastāstījis par nezināma lidojoša objekta klātbūtni piemājas dārziņā. Arī zosis sacēlušas troksni, ieraugot iepriekš neredzētu, lielu dunduru aploka tuvumā, tāpēc vecais vīrs, kurš, protams, nekad agrāk līdzīgus skatus neredzējis, uztraucies nepajokam.
Spriežam, kā justos paši, ja vēl tikai dažus gadus atpakaļ mums pie virtuves loga parādītos drons. Ir par ko aizdomāties. Labi, ka vecajam dzirnavniekam ir gadījusies stipra nervu sistēma.
Aiva mums izrāda muzeju un stāsta par vēsturi. Viktoram Ķirpam, tolaik Alūksnes rajona Kalncempju pagasta kolhoza 1.maijs priekšsēdētājam, radās doma izveidot nelielu piemiņas stūrīti pagasta vēstures apzināšanai un zemnieku, novadnieku, sibīriešu piemiņas saglabāšanai. Tā sāka veidoties Kalncempju novadpētniecības muzejs, kura atklāšana notika 1985.gadā.
Katrā ziņā mototūristiem, velotūristiem un kājāmgājējiem šī ir lieliska vieta, kur pārlaist nakti par trim eiro no cilvēka un ieraudzīt vēl vienu sakārtotu, interesantu vietu Latvijas ziemeļu pierobežā.
Uzņemam kursu Katlešu virzienā Žīguru pagastā, kur paredzēts izpētīt vecās dzirnavas un senkapus. Pa ceļam atklājam skaistu vietu ar nosaukumu Mitra kalns, kuram var piekļūt šķērsojot divas meža upītes.
Katlešu vecās dzirnavas izdodas atrast tikai ar vietējo iedzīvotāju palīdzību. Tās aizaugušajā mežā meklējot, nejauši krūmu biežņā uzduramies pamestam padomju laiku monumentam, kas veltīts nogalināto padomju varas aktīvistu Kaķīšu ģimenei.
Turpat netālu izdodas uziet senkapus, kuri pēc pieejamās informācijas varētu būt 250 gadus veci. Redzams, ka arī šeit, kā daudzās citās Latvijas nomalēs, viesojušies kapeņu okšķeri, kuri neuzskata par vajadzību turēt godā sentēvu pīšļus.
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 16. sērija. Līdumnieki - Latvijas robeža. (EN SUBS)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
No rīta namiņa pagalmā dzirdama jezga. Verners, kurš apņēmies gatavot brokastis, pārskaities plāta rokas un rāda uz tuvējo bērzu, kur zarā apsēdusies melna vārna knābī tur plastmasas maisiņu ar mums paredzētajām desām un sieru.
Paši vien vainīgi – kurš teica, ka brokastis jāatstāj ārā uz galda? Neko darīt, gluži kā pēc budistu mūku labākajām tradīcijām dodos uz tuvējām mājām meklēt ko ēdamu. Mēs taču esam Latgalē! Jau pēc neilga brīža atgriežos ar pilnām rokām lauku labumu. Īstas olas, sviests un biezpiens. Aleluja! Ballīte turpinās!
Ieturējuši brokastis, ar kājām dodamies uz Līdumnieku centru, kur vietējie entuziasti izveidojuši kara muzeju – ekspozīciju. Ēriks Pavlovs, kurš Ciblas novadā ir atbildīgs par tūrisma infrastruktūras attīstību, izrāda mums trīs ekspozīcijas daļas. Centrālā telpa veltīta eksponātiem, kas saistīti ar ar Otro pasaules karu, bet pārējās telpās var atrast liecības, kas datētas līdz 1941. gadam, un ieskatu par “Līdumnieku” kolhoza dzīvi. Skaisti atjaunotā un restaurētā koka mājele ir pilna ar kara atribūtiem un rekvizītiem, lādiņiem, šaujamieročiem, propagandas materiāliem un citām lietām.
Ēriks iesaka mums apciemot robežsargu posteni turpat netālu pierobežā, pie Gorkiem. Pa ceļam uz robežu, mežā, ceļa malā redzama vecā robežsardzes būdiņa, brīnišķīga un krāšņa sava laikmeta liecība. Pie posteņa mūs aptur laipna robežsardze un pārbauda atļaujas, kā arī apvaicājas par brauciena mērķi. Vienojamies, ka, publicējot materiālus, īsto vārdu un seju neuzrādīsim, jo tādi ir noteikumi.
Pieņemsim, ka viņas vārds ir Zane. Viņa mums pastāsta par dienestu Krievijas pierobežā, sadzīvi un robežsargu misiju, ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju. Izrādās, ka šorīt tepat netālu manīts lāča mazulis. Paredzams, ka drīz parādīsies arī mamma. Dzīvnieki šajā apvidū ir īpaši daudz – vēl nesen, ziemā, bijis pat gadījums, ka patruļas laikā robežsargiem nācies kāpt kokā pēc satikšanās ar vilku baru. Zane virsdienestā atrodas jau 15 gadus, savu izvēli nenožēlo un priecājas par katru dienu, ko šeit pavada. Uz atvadām tiekam apdāvināti ar robežsardzes himnu Zanes vokālajā izpildījumā.
“Robeža – dzīve mana,
Tēvzemi jāsargā man,
Un saulains rīts, lai Tevi rotā,
Gods kalpot Latvijai, lai mūžos skan!”
Tepat netālu, Berezovkā, vēl aizvien saimnieko Rimanta Ziedoņa “Austrumu Robežas” personāžs Valfrēds Miezītis. Gluži tāpat kā 10 gadus atpakaļ Alfrēds turpina audzēt baložus un var stāstīt par tiem no rīta līdz vakaram. Par izvēli pirms 25 gadiem pārcelties no Pārdaugavas uz dziļo Latgali, pie pašas robežas, Valfrēds neaizdomājas ne brīdi. Tāpat par iespēju atgriezties Šampēterī.
Baloži pirms kara bija arī Latvijas armijai, precīzāk – tās tehniskajai divīzijai, kas tos laida debesīs ar slepeniem ziņojumiem. Baložus izmantoja arī robežsargi. Latvijas robežsardzē bija īpaši apmācības kursi, kā apieties ar baložiem. Starp citu, pirms kara pierobežas teritorijā arī dažādi aģenti, spiegi un aģitatori ļoti aktīvi izmantoja baložus slepenu ziņojumu nodošanai(Rimants Ziedonis. Austrumu Robeža).
Valfrēds gan tos audzē un trenē tikai prieka pēc, bet dzīvi nodrošina, nodarbojoties ar aitkopību un piensaimniecību.
Mums pienācis laiks doties uz Rīgas pusi, lai gatavotu un montētu safilmēto materiālu raidījumam “1836 enduro kilometri”, kam Re:TV ēterā jāparādās jūnija sākumā. Braucot mājās, atceramies notikumus un vienbalsīgi spriežam, ka latgalīši ir sirsneigi i atvārti, ka pi jīm gastej taidi paši lobi cylvāki.
______________________________
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri 12. sērija. Alūksne - Viļaka.
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Netālu no Viļakas ceļš ved garām Baltā Brieža trasei, kur Matīsa vadībā izlaižam pāris apļus.
Matīsam nav miera un uz viena no tramplīniem Haskijs tiek pārbaudīts lidojumā. Veca trase ar lielu vēsturi. Plaša, ar patīkamu reljefu, kas nodrošina lielu ātrumu. Lieli, bet droši lēcieni. Šeit uzvar tas, kam visstiprākās iekšas. tā trasi raksturo Matīss.
Te iegūtas daudzas trofejas, bet svarīgākā laikam 2008. gadā, kad noslēdzošajā posmā tika izcīnīts Latvijas čempiona tituls MX2 klasē.
Līdz ar rietošās saules stariem iebraucam Egļavas mežniecībā, kur Aldis Pušpurs izveidojis muzeju un laipni mums ierāda naktsmājas.
Nu tādas muzeju naktis mums gadījušās šajā braucienā!
Manas aizraušanās - mūspuses vēstures pētīšana un saglabāšana, dabas un cilvēku skaistuma iemūžināšana fotogrāfijās, dziedāšana baznīcas korī un kulturālu pasākumu organizēšana - tā saka Aldis Pušpurs, kurš Egļavas ciema Mežābelēs ir savācis un izveidojis mežsaimniecības kolekciju.
Stāsts aizsākas ar mežsaimniecības lietu vākšanu. Liels pamudinājums tam bija tagadējās VAS Latvijas valsts meži augstākās vadības nievājošie izteikumi par iepriekšējo Latvijas mežkopju paaudžu veikumu. Pēc Pušpura domām tieši pirmskara laika un arī padomju laika mežsaimniecība bija augstāko sasniegumu laiks gan meža zinātnē, izglītībā, darba kultūrā. Pušpurs pats ir ieguvis augstāko izglītību mežsaimniecībā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Aldis ar lielu aizrautību vāc kopā visu, kas saistās ar Latvijas mežsaimniecību: mežsaimniecības literatūra, kartogrāfiskais materiāls, meža fonda uzskaites dokumenti, meža darbinieku un darbu fotogrāfijas, entomoloģijas kolekcija, meža atjaunošanas un kopšanas darbarīki un instrumenti, Latvijā augošu koku sugu koksnes paraugi, no koka izgatavotas, saimniecībā izmantojamas lietas, īpašu vērību pievēršot krēsliem.
Tā kā mežziņi un mežsargi bez darba dzīvoja arī ikdienas ģimenes dzīvi, uzturēja saimniecību, tas nozīmē - ēda, ģērbās, piedalījās sabiedriskajā dzīvē, tad ar īpašu aizrautību Aldis vāc mājās austos audumus – segas, galdautus, palagus, dvieļus.
Tas viss sakārtots bijušā Egļavas mežniecības mežziņa Kārļa Dzērves dzīvojamā mājā, bijušajā klētī, kūtī. Tagad te var apmesties tūristi – pavisam ir 7 guļvietas, kā arī divas papildus vasaras sezonā vecajā klētī. Viss tas ir piemineklis Egļavas mežniecībai, tajā strādājušajiem, viņu atstātajam mantojumam. Naktsmājas ir iekārtotas turpat, muzeja mājīgajās telpās, te pieejama arī virtuve, kur pagatavot brokastis.
Visapkārt miers un klusums. Lieliska vieta ceļotājam, kurš vēlas uzzināt ko jaunu par Latvijas vēsturi un atpūsties ceļā.
Aldis mums izstāsta, kā ar močiem atrast ceļu Stompaku purvā, kur uzejam padomju laikā izveidotu, mežā aizaugušu piemiņas vietu Viļa Samsona sarkano partizānu bāzes nometnei.
Pāris kilometrus tālāk, purva otrā malā atrodas nacionālo partizānu bunkuri un zemnīcas, kuros pēc 2. Pasaules kara padomju armijai turpināja pretoties Pētera Supes vienība.
Ar močiem tur piebraukt nav iespēju, jābrien no ceļa ar kājām aptuveni kilometru.
Izlemjam atgriezties Alūksnē, no kurienes atsāksim nākamo ekspedīciju, jo, pirmkārt, ir, kur atstāt močus, otrkārt, vēlamies nobraukt pa demontētās dzelzceļa līnijas Ieriķi-Abrene posmu no Žīguriem līdz Balviem. Dzelzceļa līnija sākta būvēt 20. gs. sākumā, bet Pirmā Pasaules kara laikā tai bija stratēģiska nozīme. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā šeit kursēja vilcieni maršrutā Rīga-Ļeņingrada, tomēr otrās brīvvalsts laikā līnija ir pilnībā demontēta. Posms ir gana aizraujošs, jo pa veco uzbērumu iespējams traukties tikpat ātri kā kādreiz vilcienam.
Gar lietus pielijušajiem briļļu stikliem slīd vecās staciju ēkas, radot neparastu, sirreālu sajūtu.
Neskatoties uz lietu un slikto laiku, pirms Alūksnes nolemjam vēl aplūkot Jaunannas muižas veco medību pili, kuru 1904.gadā būvējis barons Aksels fon Delvigs.
Rupji tēsto laukakmeņu mūrējums panāk svaigu un kontrastējošu kopiespaidu pretstatā 19. gs. neogotikas un neoromānikas pilīm.
Muiža izskatās pamesta un nolaista, lai arī pēc pieejamās informācijas, tā pieder Valsts mežu dienestam.
______________________________
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 14. sērija. Kārsava - Viļaka. (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Ap septiņiem rītā Anna sāk virtuvē grabināt katlus, un tā ir zīme, ka mums jāceļas. Tik agri to vēl nekad 1836 ekspedīcijās neesam darījuši, bet šoreiz tam ir savs iemesls - mums deviņos Kārsavā sarunāta tikšanās ar veco skolotāju un rakstnieku Nikolaju Nikuļinu, vienu no pilsētas viedajiem vīriem.
Annas gatavotās brokastu putras garšīgais smārds izdalās pa visu veco guļbūvi, aicinot mūs sēsties pie bagātīgi klātā galda. Pēc brokastīm Dāvis palīdz no akas sanest ūdeni, un Renārs ar dronu izlido līkumu, radot izbrīnu par dīvaino lidoni abiem suņiem, kuri jau apraduši ar mūsu klātbūtni.
Laiks ārā turpina būt apmācies un auksts. Termometra stabiņš uzrāda +2 grādus. Sakravājamies, atvadāmies no Annas un rūcinam uz Kārsavu.
Tur pie mazā, baltiem ķieģeļiem apbūvētā namiņa Vienības ielā mūs jau gaida Nikolajs Nikuļins.
Tautā pazīstamām, apdzīvotām vietām parasti ir sava specifiska pazīme -simbolisks tēls, pēc kura mēs tās atpazīstam. Ieraugot attēlā pilsdrupas, bet aiz tām smailus, sarkanus torņus ar krustiem, mēs sakām: Tā ir Rēzekne! Baltie akmens vārti uz gadsimtiem vecu koku fona iepazīstina mūs ar seno Malnavu. Bet Kārsavu, kā man šķiet, iedomāties fotogrāfijā nav tik vienkārši. Tai nav spilgti izteikta simbola. Varbūt labākā aina šim nolūkam būtu galvenās ielas posms, kas mūs it kā atved pie kultūras nama baltajām kolonnām. Taču šo objektu vēl neapvij senatnes elpa, tas mums šķiet mūsdienīgs. Kad mēs gribam poētiski izteikties par Kārsavu, skandinām metaforu - pilsēta pie Rītupes, lūgts aprakstīt savu dzimto pilsētu, stāsta vecais skolotājs. Vīram ir ko atcerēties, jo, sākot ar Kārli Ulmani, piedzīvoti visi valsts prezidenti. Savas atmiņas un pārdomas Nikolajs pierakstījis divās grāmatās, kas veltītas dzimtajai Kārsavai.
Nospraužam mērķi virzienā uz Susāju pagasta Tepenīcas ciemu, kur mums šodien sarunāta tikšanās ar Dzintaru Dvinski, kurš restaurē seno mototehniku un izveidojis vecvectēva mājās senlietu kolekciju.
Šķilbēnu pagastā apskates vērta ir Stiglovas grava, kurā saglabājusies maz pārveidota dabiska ieleja - aptuveni 2,5 km posmā izteikta grava ar stāvām smilšakmens nogāzēm. Stiglovas gravas ģeomorfoloģiskos objektus ieskauj skaistas dabas ainavas un koku veidojumi.
Baltinavas pagastā piestājam skaistā Svātūnes ezera krastā, kur jūsmojam par lielisko rudens ainavu un Latgales skatiem. Pa lieliskām meža takām un grants ceļiem braucot, vēlā pēcpusdienā arī finišējam Viļakas pagasta Tepenīcas ciema Cīrulīšos, kur mūs sagaida lielais buss, kurš nogādās tehniku Rīgā, un mājas saimnieks, kolekcionārs un motoentuziasts Dzintars Dvinskis.
Dzintars senos spēkratus sācis kolekcionēt pirms aptuveni septiņiem gadiem. Pats pirmais bija Iž 49, bet starp padomju laika tehniku atrodams arī 1950. gada BMW. Kopā ir 10 atjaunoti motocikli un katram no tiem ir savs stāsts. Dzintars ar motocikliem aizraujas jau no agras bērnības, kad ar Rīga 13 lepni braukājis pa apkārtni. Tagad viņš Viļakā organizē arī retro tehnikas salidojumus.
______________________________
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 7. sērija. Ape-Metsavenna Talu (EN subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Ceturtajā 1836 Enduro Kilometri ekspedīcijā no Ziemeļvidzemes pilsētiņas Apes mūsu komandai uz Jāņa Rozīša moča pievienojies Baltijā labākais motofrīstaila FMX braucējs Mārtiņš Aleksandrovičs. Pēc smagas kājas traumas, kas tika gūta treniņa laikā vasaras sākumā, Mārtiņš iziet rehabilitācijas procesu, tāpēc ir priecīgs izmēģināt Husquarna 701 moci enduro takās.
Pie vecā Apes motokluba leģendārā Ikarusa, ar ko savu ceļu uz sacīkstēm ir uzsākuši daudzi slavenākie Latvijas motokrosisti, satiekam pasaules junioru čempionu Matīsu Karro, kurš šosezon Hondas rūpnīcas atbalsta komandas sastāvā startēja karaliskajā MX1 klasē. Sezona traumu dēļ nav izvērsusies veiksmīga, bet Matīss ir apņēmības pilns tikt pāri šim drūmajam posmam un ar smaidu raugās nākotnē. Ložņājot pa veco busu, atrodam episku ķiveri ar Honda uzlīmi. Tas nozīmē, ka Matīsam tā noteikti jāpiemērī.
Mērojot ceļu uz Apes mototrasi Aleksa aizmugurē, pāris manā atmiņā atsauc 60. gadu kulta filmas Easy Rider kadru, kurā Pīters Fonda (Peter Fonda) dodas ceļā kopā ar Džeku Nikolsonu (Jack Nicholson).
Aleksam un Matīsam ir ko stāstīt par leģendāro Apes mototrasi.
Viens no Matīsa mērķiem ir izcīnīt Vaidavas kausu, kas viņam vēl nav, savukārt Mārtiņam ir veseli divi. Aleksis ar Haskiju trasē veic vairākus apļus, un uz tā tramplīna, uz kura Jānis Kārkliņš sasniedzis Latvijas rekordu tāllēkšanā, veic vairākus iespaidīgus lēcienus, apliecinot Husqvarna 701 spējas arī sporta režīmā.
Iesildījušies trasē, visi kopīgi braucam Igaunijas robežas virzienā, kur 1,5 km no robežlīnijas atrodas mazais Vaastse-Roosa (jeb Jaunrozes) ciems. Tur mūs sagaida igaunis Meelis Mottus, kuram ir ko stāstīt par mežabrāļiem, kuri pierobežas bunkuros slēpušies pēc Otrā Pasaules kara. 1999. gadā viņš atklājis mežabrāļu saimniecību Metsavennta Talu, kas piedāvā ekstrēmā tūrisma paveidu - iespēju nakšņot mežabrāļu pazemes bunkuros. Tieši šādos bunkuros četrdesmito gadu otrajā pusē un piecdesmito sākumā dzīvoja simtiem drosmīgu, bet nelaimīgu vīru.
Meelisa tēvs Harry Mottus kļuva par mežabrāli 1940. gadā. No meža viņš iznāca tikai 1954. gadā, pēc Staļina nāves, kad no Sibīrijas sāka atgriezties pirmie izsūtītie.
Meelis emocionālā stāsta laikā piedāvā mums degustēt ‘Dzimtenīti’, kas mežabrāļiem reiz kalpojusi kā valūta un ļoti vērtīga maiņas prece, jo dzira palīdzējusi ziemās pārvarēt aukstumu. Matīss veic kvalitātes pārbaudi, iemērcot pirkstus šķidrumā un tos aizdedzinot.
Meelis mums piedāvā nakšņot pirtī pie Vaidavas upes, bet mēs izvēlamies palikt bunkurā, lai kaut nedaudz izprastu, kā jutās cilvēki, kuri šādos apstākļos pavadīja gadu desmitus.
Šūpuļdziesmas vietā Meelis ģitāras pavadījumā dzied mežabrāļu dziesmas, kas spartiskajos apstākļos palīdz sagaidīt miegu.
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 6. sērija. Valka - Kalamecu-Markūzu gravas (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Desmitos no rīta Renāra drona gaisa skrējienu virs miniatūrā brīvdabas muzeja teritorijas pārtrauc darbiniece Aiva, kurai vecais dzirnavnieks satraukti pastāstījis par nezināma lidojoša objekta klātbūtni piemājas dārziņā. Arī zosis sacēlušas troksni, ieraugot iepriekš neredzētu, lielu dunduru aploka tuvumā, tāpēc vecais vīrs, kurš, protams, nekad agrāk līdzīgus skatus neredzējis, uztraucies nepajokam.
Spriežam, kā justos paši, ja vēl tikai dažus gadus atpakaļ mums pie virtuves loga parādītos drons. Ir par ko aizdomāties. Labi, ka vecajam dzirnavniekam ir gadījusies stipra nervu sistēma.
Aiva mums izrāda muzeju un stāsta par vēsturi. Viktoram Ķirpam, tolaik Alūksnes rajona Kalncempju pagasta kolhoza 1.maijs priekšsēdētājam, radās doma izveidot nelielu piemiņas stūrīti pagasta vēstures apzināšanai un zemnieku, novadnieku, sibīriešu piemiņas saglabāšanai. Tā sāka veidoties Kalncempju novadpētniecības muzejs, kura atklāšana notika 1985.gadā.
Katrā ziņā mototūristiem, velotūristiem un kājāmgājējiem šī ir lieliska vieta, kur pārlaist nakti par trim eiro no cilvēka un ieraudzīt vēl vienu sakārtotu, interesantu vietu Latvijas ziemeļu pierobežā.
Uzņemam kursu Katlešu virzienā Žīguru pagastā, kur paredzēts izpētīt vecās dzirnavas un senkapus. Pa ceļam atklājam skaistu vietu ar nosaukumu Mitra kalns, kuram var piekļūt šķērsojot divas meža upītes.
Katlešu vecās dzirnavas izdodas atrast tikai ar vietējo iedzīvotāju palīdzību. Tās aizaugušajā mežā meklējot, nejauši krūmu biežņā uzduramies pamestam padomju laiku monumentam, kas veltīts nogalināto padomju varas aktīvistu Kaķīšu ģimenei.
Turpat netālu izdodas uziet senkapus, kuri pēc pieejamās informācijas varētu būt 250 gadus veci. Redzams, ka arī šeit, kā daudzās citās Latvijas nomalēs, viesojušies kapeņu okšķeri, kuri neuzskata par vajadzību turēt godā sentēvu pīšļus.
Laiks ir saulains un zemnieki steidz druvā ievākt šogad neizdevušos graudu ražu pagalam slapjās vasaras dēļ.
Netālu no Viļakas ceļš ved garām Baltā Brieža trasei, kur Matīsa vadībā izlaižam pāris apļus.
Matīsam nav miera un uz viena no tramplīniem Haskijs tiek pārbaudīts lidojumā. Veca trase ar lielu vēsturi. Plaša, ar patīkamu reljefu, kas nodrošina lielu ātrumu. Lieli, bet droši lēcieni. Šeit uzvar tas, kam visstiprākās iekšas. tā trasi raksturo Matīss.
Te iegūtas daudzas trofejas, bet svarīgākā laikam 2008. gadā, kad noslēdzošajā posmā tika izcīnīts Latvijas čempiona tituls MX2 klasē.
Līdz ar rietošās saules stariem iebraucam Egļavas mežniecībā, kur Aldis Pušpurs izveidojis muzeju un laipni mums ierāda naktsmājas.
Nu tādas muzeju naktis mums gadījušās šajā braucienā!
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 21. sērija. Dagda. Draudzības kurgāns. Spēkavīrs Antons Arnicāns. EN Subs.
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Meikšānos ceļa malā atrodas viena no četrām tēlnieka V. Titāna veidotām skulptūrām “Austras koks”, kas iezīmē Latvijas tālāko austrumu punktu. Šis jau ir otrais valsts robežas tālākais punkts, jo tālākajā Latvijas ziemeļu punktā mēs jau esam atzīmējušies.
No Meikšāniem austrumu virzienā atzarojas asfaltēts ceļš uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu krustpunktu, kur par godu latviešu, krievu un baltkrievu partizānu draudzībai izveidots Draudzības kurgāns un novietotas piemiņas zīmes. Draudzības kurgāns tika uzbērts 1959. gadā par godu II Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas partizāniem un trīs valstu tautu draudzībai. Uz kurgānu stiepjas trīs alejas: no Latvijas puses - liepu, no Baltkrievijas - kļavu, no Krievijas puses - bērzu. Padomju laikā kurgāns bija brīvi pieejams no visām trijām pusēm, bet šobrīd tas atrodas Latvijas teritorijā un papildus sadalošiem grāvjiem un robežas stabiem ir novilkta dzeltena brīdinājuma lenta kā atgādinājums, ka laiki un situācija ir mainījusies. Neskatoties uz visu to, redzams, ka ir cilvēki, kam šī vieta ir svarīga, un ziedi šeit vismaz reizi gadā tiek nolikti.
Dagdas apkaimi vairāk vai mazāk esam izpētījuši un pa mazajiem celiņiem maksimāli tuvu robežai virzāmies pa karti uz leju līdz Daugavas upei. Robežnieku posmā ceļš ved pārsteidzoši tuvu robežas līnijai, Latvijas un Baltkrievijas robežas stabi redzami piecu metru attālumā. Apstājamies uztaisīt dažus efektīgus foto. Pēkšņi uz uzbēruma pārādās bruņota Latvijas robežsargu grupa. Ja līdz šim pierobežas zonā satiktās robežsardzes patruļas aprobežojās ar personas apliecinošu dokumentu un pierobežas zonā atrašanās atļauju pārbaudi, tad šoreiz ar draudzīgu smaidu sejā tika pārbaudīts viss, ieskaitot motociklu dokumentus, OCTAs, tehniskās apskates, kā arī braucēju vadītāja apliecības. Uzbraucot uz šī ceļa, nebijām pamanījuši barjeru, tiekam brīdināti un palaisti. Ieteikums tiem, kas gribēs atkārtot mūsu maršrutu – draugi, sagatavojaties kārtīgi, pilnīgi visiem dokumentiem jābūt kārtībā!
Robežsargu pārbaude mūs aizkavēja, ir vēls, esam saguruši, nakšņot nolemjam teltī pie Ormijas ezera. Pēc navigācijas izlaužamies cauri gigantisko latvāņu alejai un atrodam lapeni pašā ezera krastā. Veiksme! Uzbūvējam telti zem lapenes jumta – dubults neplīst un arī grīda gulēšanai būs taisna. Latvāņu ielenkumā, pie ugunskura sēžot, nebeidzam jūsmot par Husqvarna 701, par tā caurgājamību un lielisko saķeri uz grants ceļiem. Edgars izsaka domu – ja būtu brīva nauda, atgriežoties Rīgā, daudz nedomājot, pa taisno dotos uz veikalu pakaļ vienam šādam lieliskam braucamrīkam.
Pēc cīņas ar dubļiem un upi pat atsildītās kartupeļu pankūkas šķiet neaprakstāma delikatese, un mēs katrs esam noskaņojušies uz dubulto porciju. Gaidīdami pasūtījumu, zvanām Antonam Ornicānam. Antons ir pasaules čempions, četrkārtējs Eiropas čempions un astoņkārtējs Latvijas čempions svarbumbas grūšanā un raušanā. Savos astoņdesmit gados joprojām piedalās starptautiskās sacensībās un bieži savā vecuma un svara kategorijā izrādās visstiprākais. Tautā par viņu klīst leģendas – te viņš paceļ Golfiņu, te viens krauj piekabē smagos siena ruļļus, ko parasti vīri ceļ četratā, te mugurā aiznes pie veterinārārsta savu zirgu un vēl kādreiz esot atnesis uz Dagdu arī savu māju. Kas zina, varbūt tās nemaz nav leģendas, mēģināsim pārbaudīt. Antons paceļ klausuli, vezdams no lauka sapļautu sienu ar savu zirdziņu Dzintaru. Sarunājam, ka pabrauksim viņam pretī un satiksimies uz ceļa. Antonam mums ir sagādāts mazais balzamiņš, bet Dzintaram auzu pārslu paka. Dzintars par savu ciema kukuli izskatās priecīgāks nekā viņa saimnieks, dažās minūtēs izēd no mūsu plaukstām savu paciņu tukšu. Apmierināts mirkšķina gudrām acīm. Viņam piestāv cilvēka vārds. Tikmēr Antons sūdzas, ka viņam pietrūkst finansiālā atbalsta, lai biežāk piedalītos sacensībās. Uz aci Antonam ne vairāk kā sešdesmit pieci, disciplīna, svaigs gaiss, dabīgi produkti un fiziskās aktivitātes dara brīnumus. Apmeklējam arī viņa mājas. Viesistaba burtiski vizuļo un laistās no visās malās sakārtām medaļām. Arī lustrā karājas labs kilograms ar trofejām. Vēl ir pilnībā piepildīta atvilkne. Antons sagrābj tās saujā un apmulst, mēģinādams atcerēties, kura par ko ir dabūta. Šķiet, vismīļākā balva viņam ir uzpulētā bronzas svarbumba-pudeniece ar iegravētu Antona sacensību sasniegumu un federācijas prezidenta parakstu, to viņš tur rokās, nešķiras no tās ne uz mirkli un pagalmā ar to mums demonstrē grūšanas un raušanas tehniku.
__________________________________________________________
1836 enduro kilometri. 27. sērija. Režisors Mārtiņš Grauds. Enduro un plīsusi riepa. (EN Subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Šajā ekspedīcijas posmā esam ieplānojuši izpētīt Dienvidsēlijas daļas pierobežu, posmā Šis leišmales reģions pēdējos gados kļūst Latvijā arvien pazīstamāks ar Aknīstē notiekošo alternatīvās kamermuzikas festivālu Sansusī. Festivāls jau ceturto gadu vasaras beigās noris vairs neeksistējoša ciema Suseja bijušās pagastmājas teritorijā. Sazinājāmies ar mājas saimnieku un festivāla organizētāju operdziedātāju Armandu Siliņu un saņēmām laipno naktsmāju piedāvājumu. Nolemjam no turienes arī sākt ekspedīciju.
Šoreiz līdzbraucējos uzaicinājām režisoru Mārtiņu Graudu. Mārtiņš ir aizrautīgs ceļotājs, kam nopietnākā motoceļošanas pieredze līdz šim ir bijusi Peru - piecu dienu brauciens ar Honda 250 no Kusko līdz Maču Pikču un atpakaļ. Toreiz tā bija pirmā reize, kad Mārtiņš no motorollera pārsēdās uz ko nedaudz jaudīgāku. Mārtiņš pirms izbraukšanas ir noskatījies vairākas mūsu sērijas. Jaudīgi motocikli, ekstrēmā braukšana un pieredzes trūkums dara viņu bažīgu, bet intriga un piedzīvojumu kāre ņem virsroku.
Esam laicīgi izkustējušies no Rīgas, tāpēc jau agrā pēcpusdienā esam uz vietas un gatavi startēt. Parasti savācam informāciju no visiem iespējamiem avotiem un tad ceļā līdz starta vietai kopīgi atlasām apskates objektus un potenciālos filmas varoņus. Savienojot tos kartē, izveidojās mūsu maršruts. Bet šoreiz pagaidām vienīgais ievērības cienīgs objekts šajā pierobežas posmā, šķiet, vecākais Eiropā dižozols Stelmužē. Paļaujamies uz veiksmi un ceram, ka materiāls un idejas radīsies braukšanas procesā, kā tas ir bijis daudzas iepriekšējās reizes. No Aknīstes līdz ozolam četrdesmit septiņi kilometri, nolemjam, ka iesildīšanās režīmā līdz vakariņām varam paspēt turp un atpakaļ. Ceļš kartē gar pašu Lietuvas robežu iezīmēts ar tievu raustītu līniju, tāds parasti enduro braucējiem sola piedzīvojumus.
Mārtiņš lēnām izbrauc pa pagalmu pāris apļus, iepazīstoties ar moci. Nekrīt – tas jau ir cerīgi! Ja pārmērīgi nerausta gāzes rokturi, Husqvarna uzvedās diezgan paklausīgi, un Mārtiņa satraukums lēnām izzūd. Vēl daži padomi no pieredzējušākiem braucējiem un varam doties ceļā.
Pēc vairāku nedēļu pauzes uzkāpjot uz motocikliem, esam izsalkuši pēc braukšanas, tāpēc šodien jūtamies neapturami!
Ir jau priecīgi, ka Latvija un Lietuva sadzīvo tik draudzīgi un ka robežsargiem uz šīm pierobežas takām nav ko darīt. Bet, diemžēl, līdz ar to, gadiem nelietots ceļš gar robežas līniju ir aizaudzis, dubļains un nosprostots ar sakritušiem kokiem. Slapjām mugurām nocīnījušies ar visdažādākajiem šķēršļiem, pēc dažiem kilometriem negaidīti atduramies pret mazu, bet dziļu, līdz ar to nepārbraucamu purva upīti. Laiks ir iztērēts, līdz Stelmužei šovakar vairs nepaspējam, griežam atpakaļ uz Aknīsti. Dadžu kamoli uz apģērba paliek par piemiņu mūsu spītībai.
Ar to gan šīs dienas piedzīvojumi nebeidzās. Atpakaļceļā, līkumā, lielā ātrumā manam mocim izgriežās un nosprūk no riteņa aploces aizmugurējā riepa. Domāju, ka nobloķējas aizmugurējais rats, galvā pazibēja: “Nu tā! Knapi izbraucām no pagalma un jau uz acīm!”. Tomēr viss veiksmīgi, noturējos seglos. Riepai izlīduši kordi un kamerai norauts ventilis, ne viens, ne otrs bojājums nav remontējams. Es ar Grauda moci braucu pakaļ suportmašīnai, bet Renārs apzvana vietējos motobraucējus, meklējot maiņas riepu un kameru. Bezizejas situāciju nav, motociklisti – draudzīga un izpalīdzīga tauta, maiņas riepa tiks sagādāta un vakara programmā mums ir paredzēti montāžas darbi lauka apstākļos.
Kamēr Grauds virtuvē buras ap pastu Bolognese, mēs ar Renāru pagalmā dancojam ap moča aizmugurējo ratu. Abi rituāli noslēdzās veiksmīgi – galdā labākā pasta, ko pēdējā laikā esmu ēdis un mans mocis atkal ir ierindā.
__________________________________________________________
1836 enduro kilometri. 8. sērija. Metsavenna Talu-Freda arka (EN subs)
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Miegu bunkurā no rīta pārtrauc mazie grauzēji, kuri skraida virs dēļu pārklātās slēptuves jumta, un lietus lāses, kas pil no atvērtās lūkas. Fredis stāsta, ka naktī redzējis arī sikspārņus, un ar bažām aptausta degunu, jo lasījis, ka tie mēdzot guļošiem cilvēkiem tos apgrauzt. Renārs priecājas par desām, kas palikušas neskartas zem Freda pagalvja, tā kā kopumā komanda ir noskaņota pozitīvi un ir gatava doties ceļā.
Atvadāmies no Matīsa un braucam Ķauķu kalna virzienā. Īsākais ceļš GPS rāda virzienu pāri Vaidavas upei, un Fredis, atradis vietu, kur redzamas sen izjukuša tilta atliekas, metas to forsēt. Upe šajā vietā virspusēji izskatās aptuveni līdz celim dziļa, bet tas izrādās mānīgs priekšstats, jo, ticis līdz vidum, Fredis ar moci grimst arvien dziļāk, līdz nenotur līdzsvaru un iegāžas ūdenī. Laiciņš ir silts, un pārējiem krastā ir jautri. Izvelkam dusmīgo, slapjo Fredi ar visu moci un cenšamies atdzīvināt tehniku. Skaidrs, ka ūdens ticis līdz filtram, līdz ar to mēģināt to darbināt būtu neprāts, jo ekspedīcija var beigties ar hidro triecienu dzinējā. Jāizjauc mocis, lai tiktu pie sveces un atbrīvotu dzinēju no ūdens.
Protams, tāda instrumentu arsenāla mums līdzi nav, bet labi, ka Latvija pa perimetru ir tikai 1836 km gara un daudzviet mums ir draugi. Matīss no Apes atgriežas ar tēva brāli Ilgoni, kuram līdzi ir pamatīgs atslēgu arsenāls. Ilgoņa trofejās ir arī Vaidavas kauss, un interese par močiem nav zudusi. Cīņā ar tik kvalificētiem mehiem, speciālistiem un konsultantiem Yamaha ātri padodas kā valis izpūzdama no cilindra ūdens strūklu.
Juhūūū! Un ceļš var turpināties!
______________________________
Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus, ceļotājus, ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem.
On The Way of Freedom motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā būs ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Jānis Rozītis, kurš rūpēsies par motociklu tehnisko stāvokli un Renārs Kārkliņš, kurš iemūžinās maršrutu videomateriālos.
Paldies visiem līdzjutējiem un atbalstītājiem: KURBADS, DBC autocentrs, MOTOpower.lv - Latvijas motobraucēju forums, Motosports, Garmin Latvia
1836 enduro kilometri. 22. sērija. Divi čempioni, intervija ar Edgaru Meņģeli. EN Subs
Enduro motociklu maršrutu iezīmēšanu pildām fonda 1836 ietvaros. Misija ir izveidot tieši 1836 km garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā.
Antons sūdzas, ka viņam pietrūkst finansiālā atbalsta, lai biežāk piedalītos sacensībās. Uz aci Antonam ne vairāk kā sešdesmit pieci, disciplīna, svaigs gaiss, dabīgi produkti un fiziskās aktivitātes dara brīnumus. Apmeklējam arī viņa mājas. Viesistaba burtiski vizuļo un laistās no visās malās sakārtām medaļām. Arī lustrā karājas labs kilograms ar trofejām. Vēl ir pilnībā piepildīta atvilkne. Antons sagrābj tās saujā un apmulst, mēģinādams atcerēties, kura par ko ir dabūta. Šķiet, vismīļākā balva viņam ir uzpulētā bronzas svarbumba-pudeniece ar iegravētu Antona sacensību sasniegumu un federācijas prezidenta parakstu, to viņš tur rokās, nešķiras no tās ne uz mirkli un pagalmā ar to mums demonstrē grūšanas un raušanas tehniku.
Nakšņošanai ir sarunāta neliela viesu mājiņa ar pirti pašā Dagdas ezera krastā. Tā nu ir sanācis, ka visu dienu esam nobraukājuši starp Asūni un Dagdu. Dāvim ir neatliekamas darīšanas mājās, mēs paliekam trijatā. Rītdien mums ir paredzēts apmeklēt vēl dažus objektus šajā apkaimē, tad varēsim doties tālāk savā maršrutā gar Latvijas robežu.
__________________________________________________________
Joninių savaitgalis, važiuojam į Latviją.1 Dalis #motovlog #girl
Palaikymas naujo KONTENTO!
LT513250054722951022 Marjan Gasinskij
AČIŪ!:)
Kā izskatās seriāla-SMALKAIS STILS-māja šodien|Vlog
Seriāls kurš uzņemts pirms 30 gadiem, kā viss izskatās šodien.
Fallow my adventures on instagram
more video
Izdota pirmā grāmata par Daugavpils Vienības namu
19. decembrī viens no galvenajiem Daugavpils simboliem - Vienības nams, nosvinēja savu 82. gadadienu. Ar šo datumu sakrita pirmās grāmatas prezentācija par šo svarīgo pilsētas kultūras objektu. Tās autors ir slavenais žurnālists, politiķis, aktīvists un Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, kura autogrāfus šajā dienā ieradās saņemt daudzi kultūras darbinieki un vēstures pētnieki.
Vienības nama celtniecība tika uzsākta 1936. gada maijā pateicoties Daugavpils latviešu biedrības iniciatīvai. Par ēkas arhitektu bija izvirzīts Verners Vitands, toreiz jauns Latvijas Universitātes absolvents, kura dēls Egils arī kļuva par sponsoru grāmatai.
Vienības nams ir pastāvīgi mainījis savu funkcionālo nozīmi, tomēr vienmēr palika par tikšanās vietu dažādām grupām un biedrībām. Ēkas vēsturiskais nosaukums tika atjaunots 2005. gadā, bet 2010. gada septembrī bija pabeigta tās vērienīgā renovācija.
Pēc Daiņa Īvāna domām, šodien Vienības nams piedzīvo īstu atdzimšanu un darbojas kā nozīmīgs Latgales radošuma centrs.
Īpašu pateicību Dainim Īvānam izsaka Latviešu kultūras centrs, kas kļuva par izdevēju grāmatai par Vienības namu.
Daugavpils domes priekšsēdētaja vietnieks Jānis Dukšinskis pašvaldības vārdā pateicās Latviešu kultūras centra darbiniekiem par viņu pūlēm Vienības nama uzturēšanā un attīstībā.
Grāmatu Spītā pacelties būs iespējams iegādāties Daugavpils Tūrisma informācijas centrā, kas arī atrodas Vienības namā. Vairāki eksemplāri tiks nosūtīti uz Latvijas Nacionālo bibliotēku Rīgā, kā arī uz citām lielāko valsts pilsētu bibliotēkām.
Sižetu sagatavoja Daugavpils pilsētas domes Sabiedrisko attiecību un mārketinga nodaļa.
#latvija #daugavpils #vienībasnams #vēsture #kultūra #dainisīvāns #vernersvitands #egilsvitands #lkc #spītāpacelties #grāmata #visitdaugavpils